“Gadās brīži, kad esi veiksmīgi virzījies uz priekšu un pēkšņi dzīve Tevi apstādina vai Tu pats ļaujies apstāties. Tu jūti, ka kaut kas tevi velk atpakaļ, Tu slīdi un nav kur pieķerties, nav kur noturēties. Koučings – tā ir uzticama drauga roka, kas notur un parāda kino par Tavu dzīvi – kāda tā varētu būt. Koučings uzrok Tavā prātā neaptveramas un neiedomātas lietas, kas izrādās ir Tava būtība un mērķis. Un Tu pārsteigts domā – kāpēc Tu to aizkaru neatvilki ātrāk malā, kā Tu varēji neieraudzīt… Man paveicās, ka koučs ir mans draugs, kurš ar labvēlību un maigu roku pārvilka pāri dubļu slīkšņai, kurā es biju nostājusies. Pārvilināja tai pāri tā, ka pacēlos virs tiem un tie vairs nebija ne mani dubļi, ne mana darīšana un tas viss palicis kaut kur citā dzīvē. Izrādās, ka sen jau zinu, cik es esmu skaists, gudrs, vērtīgs un laimīgs cilvēks. Ir tāda sajūta, it kā Tu pats visu izsapņo, atrisini un uzzini. Koučs Tev tikai pastāvēja blakus un draudzīgi paturēja rociņu… Paldies, Ilze, par cieņu, par neuzbāzību, par ieinteresētību, par drošības sajūtu un brīvību, mīlestību un godprātīgu attieksmi pret otra dzīvi. Un par taureņiem manā vēderā, kas ir atgriezušies! Un par rozā pieneņpūku viļņu putām….”